Wed06202018

Last update09:18:21

Технология Животноводство Cūkkopības nākotne:Tiesiska paļāvība vai Ksenofobiska anarhija
Ошибка
  • JFolder::create: Could not create directory
  • JFolder::create: Could not create directory
  • JFolder::create: Could not create directory
Суббота, 10 Апреля 2010 00:00

Cūkkopības nākotne:Tiesiska paļāvība vai Ksenofobiska anarhija

Автор 
Cūkkopības nozarei ir reālas attīstības iespējas Latvijā piesaistot investīcijas, radot darba vietas, veicinot iekšzemes kopprodukta pieaugumu, izlīdzinot importa-eksporta bilanci un ilgtermiņā veicinot tautas kopējo labklājības līmeni.
Tomēr, nu jau gadiem ilgstošās sabiedrības ksenofobiskās aktivitātes pret šo nozari un valsts pārvaldes bezdarbība vai tieša pretdarbība nozīmē to, ka valsts nesaņem investīcijas, kas mērāmas vairāku desmitu miljonu latu apmērā, un vairāk kā 1000 darba vietas. Cik daudz nodokļu ieņēmumu tādejādi netiek Valsts kasei –var izrēķināt!

Peripetijas ap cūkkopības attīstības projektiem Latvijā nu jau virmo kopš 2004.gada, kad tika veikti vieni no pirmajiem Ietekmes uz Vidi Novērtējuma pilotprojektiem modernu tehnoloģiski attīstītu cūkkopības fermu izveidei Latvijā. Tomēr, nupat šķiet, ka šīs ražošanas nozares liktenis nu jau masveidā tiek lemts nevis pamatojoties uz normatīvi tiesisko bāzi mūsu valstī un objektīviem kritērijiem, bet tikai un vienīgi uz atsevišķu valsts un pašvaldības amatpersonu un salīdzinoši nelielas sabiedrības daļas subjektīviem pieņēmumiem un sakaitētām emocijām, kam pamatā nav nedz reālas tehnoloģisko risinājumu izpratnes, nedz zināšanu par mūsdienu cūkkopības nozari, nedz objektīvu kritēriju, nedz spējas un vēlmes vērtēt šos lauksaimnieciskās ražošanas attīstības projektus plašākā tautsaimniecības izaugsmes un attīstības kontekstā.

Turklāt, zīmīgi ir tas, ka emocijas galvenokārt virmo ap ārvalstu investīciju projektiem, kamēr lielākā daļa vietējo projektu ar vairāk vai mazāk līdzvērtīgām jaudām un apstākļiem nenokļūst nedz sabiedrības, nedz mediju redzes lokā, tādejādi radot maldīgu iespaidu sabiedrībā, ka šajās audzētavās viss ir kārtībā. Bet vai ir?!



Nu jau gadiem piedaloties dažu cūkkopības projektu ieceru attīstībā un sekojot līdzi citu uzņēmēju projektu virzībai, gribas teikt, ka attiecībā uz cūkkopības attīstības projektu virzību mūsu valstī ir vērojama pilnīga iesaistīto pašvaldību bezatbildība pret valsts tautsaimniecisko attīstību un tautas nākotnes labklājību, klaji prettiesiski visādiem paņēmieniem kavējot investīcijas un attīstību šajā nozarē! Piemēram, ieviešot teritoriju plānos diskriminējošus nosacījumus konkrētai nozarei, kas ir pretrunā ar nacionālajos likumos un normatīvajos aktos noteiktajiem vai vienkārši pieņemot lēmumu, kas balstīts uz „mums šķiet”. Tad, kāda nozīme ir Nacionāliem attīstības plāniem, ja tos skata un cenšas ievērot realizēt tikai valdība – Saeima un Ministru Kabinets, varbūt lielākās Republikas pilsētas, bet novados šķiet tādus pat nav lasījuši vai nav sapratuši nedz jēgu, nedz saturu. Šeit var teikt, ka „galva”(valdība) nezin, ko dara viņas „rokas” (pašvaldības). Valdība domā par makroekonomisko rādītāju uzlabošanu, bet līdz „rokām” (pašvaldībām) šī doma nenonāk un tās naski rīkojas pret to.



Valstī nemitīgi tiek pausts oficiāls viedoklis par to, cik ļoti nepieciešams ir veicināt un atbalstīt ražošanu, piesaistīt investīcijas un radīt jaunas darba vietas. Valsts lielākie mediji izceļ gandrīz ikvienu lielāku investīciju projektu, tai skaitā ārvalstu investīcijas, jebkurā citā nozarē kā pozitīvu notikumu tautsaimniecības attīstībā. Viena liela daļa Latvijā realizēto vidējo un lielo investīciju projektu ir ārvalstu investīcijas un vidējie un lielie uzņēmumi atrodas ārvalstu investoru īpašumā, piemēram, mums visiem tik ļoti pazīstamie un šķiet nacionāli tuvi uzņēmumi kā Rīgas Gaļas kombināts, Dobeles Dzirnavnieks, Rīgas Piensaimnieks, Cēsu Alus, Aldaris, Cido, Balticovo un daudzi citi. Tas vairumam iedzīvotāju šķiet pašsaprotami, normāli un pat apsveicami, kamēr efektīva un mūsdienīga lopkopība kā viena no ļoti potenciālām ražošanas nozarēm Latvijas reģionos tiek mērķtiecīgi un nesamērīgi bloķēta un katra ārvalstu investīcija lauksaimniecībā zākāta kā „ārzemnieku invāzija”.

Valsts un pašvaldību pārvaldes, mediji un iedzīvotāji nu jau gadiem viens otru „uzkurinot” turpina radīt šķēršļus, bloķēt un noraidīt reālas lauksaimnieciskās ražošanas iniciatīvas cūkkopībā un nupat arī piena lopkopībā (Priekulē), kur investīcijas mērāmas daudzos desmitos miljonu latu, radītās darba vietas tautsaimniecībā kopumā mērāmas daudzos simtos darba vietu un nodokļu ieņēmumi valsts budžetā būtu arīdzan mērāmi miljonos latu.

Tas viss notiek laikā, kad lauku reģioni paliek arvien pamestāki (iedzīvotāju blīvums samazinās) un darba iespējas tajos ir ierobežotas; cilvēkiem nav ienākumi un viņi pamet valsti. Tas joprojām notiek laikā, kad būvniecības nozare ir gandrīz „sasalusi” un jaunu lauksaimniecības ražošanas objektu būvniecība būtu lieliska iespēja arī šīs nozares sildīšanai. Laikā, kad tuvu 50% no mūsu pašu iekšējā cūkgaļas patēriņa ir importēta gaļa; kad augsnes mēslošanas vajadzībām valstī tiek importēti mākslīgie minerālmēsli, jo organiskai mēslojums – lopu mēsli – ir ierobežots resurss. Šajā laikā patiesi dīvaini šķiet, ka neviena atbildīgā institūcija vēl joprojām nav spērusi pietiekami mērķtiecīgus un jūtamus soļus, lai šajos procesos ieviestu samērīgumu.



Katru reizi sekojot līdzi medijos kāda cūkkopības projekta virzībai un kārtējo reizi uzzinot par „masveidīgajiem iedzīvotāju protestiem”[1] un pašvaldību klaji prettiesiskajiem lēmumiem, kuros pilnīgi tiek ignorēti Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti, nopietnu ietekmes uz vidi izpētes darbu rezultāti un kompetento institūciju atzinumi un lasot medijos nekritisku atreferējumu iedzīvotāju gandarījumam par to, kā piesaucot „rūpes par vidi un iedzīvotājiem” esot izdevies nobloķēt kārtējo ārvalstnieku invāziju Latvijā, man šķiet, ka šeit jau ir runa par izplatītu sabiedrības ksenofobiju (bailēm no dažādības/no izmaiņām).



Vērojot šos procesus un dažos piedaloties man ir radušies šādi secinājumi:

1) Plašākā sabiedrībā trūkst pamatzināšanas un ir salīdzinoši zema izpratne par to, kā veidojas valsts ekonomika; Nevēlēšanās saprast, ka katra lielāka un mazāk iniciatīva ir tā, kas dod ienākumu Valsts kasē, no kuras tiek dalīts bērniem, vecākiem, pensionāriem, bezdarbniekiem, ceļiem, skolām utt. Tur ir tik, cik mēs katrs un mums līdzās darbojošies cilvēki ar savu darbu ieliekam;

2) Plašākā sabiedrībā ir zems informācijas un zināšanu līmenis par efektīvas un konkurētspējīgas cūkkopības, tendencēm pasaulē, kuras daļa ir arī Latvija;

3) Plašākā sabiedrībā nav informācijas nedz par cūkkopības nozares zinātniskajām attīstības tendencēm pasaulē, nedz specifisko vidi saudzējošo tehnoloģiju attīstības tendencēm, bet katrs iedzīvotājs un/vai ierēdnis, kuram nav slinkums, var uzdoties par „vides ekspertu” un šāda „eksperta” subjektīvais uz pieņēmumiem balstītais viedoklis bez tālākas izvērtēšanas tiek ņemts par pamatu lēmuma pieņemšanā pašvaldību līmenī, likumiem un normatīvajiem aktiem un nopietniem ietekmes uz vidi izpētes rezultātiem tādejādi paliekot sekundārā vietā;

4) Valsts un pašvaldību institūcijas un to ierēdņi nespēj vai nevēlas uzņemties atbildību valsts kopējās ilgtermiņa attīstības vārdā un objektīvi vērtēt un konstruktīvi risināt valstij nepieciešamu, bet jūtīgu, ražošanas attīstības projektu virzību.

5) Sabiedrības argumenti neiztur kritiku, bet atbildīgās institūcijas uzņēmējiem nepalīdz to skaidrot. Piemēram,

o Šķidrmēsli piesārņo augsni un gruntsūdeņus! – mūsu valstī ir noteikti mēslošanas normatīvi, kas nosaka, cik daudz N (slāpekli) var izkliedēt uz 1 hektāru. Pieļaujamais mēslojuma daudzums tiek noteikts ņemot vērā augsnes agroķīmiskās analīzes un kultūraugus, kas tiek audzēti un vispārīgais normatīvs organiskajiem mēsliem ir 170 kg N uz 1 ha. Tāpat normatīvi ir izstrādāti pieļaujamā slāpekļa minerālmēsliem, kas atsevišķām kultūrām pat ir augstāki nekā organiskiem mēsliem. Šķidrmēsli ir tikai alternatīvs mēslojums pašreiz plaši lietotajiem minerālmēsliem. Tātad, ja valstī ir problēmas ar augsnes vai ūdeņu piesārņojumu, tad problēma ir vienlīdz attiecināma kā uz tiem, kas lieto minerālmēslus, tā uz tiem, kas lieto organisko mēslojumu – šķidrmēslus - un ir risināma kompleksi.

o Cilvēki masveidā pametīs pašvaldības un privātiem īpašumiem kritīsies vērtības, ja tiks uzbūvēts lopu komplekss! - Cilvēki pamet tās apdzīvotās vietas un īpašumiem krītas vērtības tajās pašvaldībās, kurās nav darba un kurās iedzīvotāji nespēj saņemt sev un savām ģimenēm nepieciešamos sadzīves un sociālos pakalpojumus.

o Pašvaldībai nav nekāda labuma no šādiem kompleksiem, jo tajos ir maz darba vietu! – Katra tiešā darba vieta kompleksā rada apmēram 8 darba vietas saistītajās nozarēs un aktīva uzņēmējdarbība šajās saistītajās nozarēs (augkopība, transports, pārstrādes rūpniecība, tirdzniecība, administratīvā pārvalde, pakalpojumi sabiedrībai). Papildus nāk būvniecības periods ar tajā iesaistītajiem darbiniekiem un tirdzniecību/pakalpojumiem. Tātad pašvaldībai ir tiešs ieguvums no šādiem kompleksiem. Ja arī kvalificēts darba spēks pašvaldībai tiek piesaistīts no citurienes, tad ilgtermiņā šie cilvēki ar savām ģimenēm pārceļas uz dzīvi attiecīgajā pašvaldībā, jo reti kurš ir spējīgs ilgtermiņā uz savu darba vietu braukt tālus gabalus. Turklāt, jebkura ražošanas iecere ir jāvērtē plašākā – valsts – kontekstā.

o Smird nepārtraukti! – Šis ir sociāli vissāpīgākais jautājums, jo smaku katrs cilvēks uztver un izjūt savādāk, tomēr pētījumos nav pierādītas saiknes par cūku mēslu smakas ietekmi uz cilvēka veselību vai dabu. Tomēr, ja kompleksi un mēslu savākšanas sistēmas tiek izbūvētas atbilstoši normatīvu prasībām šāda rakstura ražotnēm un mēslu izkliede uz laukiem notiek normatīvos noteiktos termiņos un kārtībā, tad šādiem pieņēmumiem nav pamata. Valsts pārvaldes institūcijām ir deleģēta ražošanas uzņēmumu uzraudzības funkcija un sabiedrība var palīdzēt, ja novēro klajus likumdošanas pārkāpumus. Neticība sev, valsts pārvaldei un uzņēmējiem nevar būt par pamatu lēmumu pieņemšanā!





Sabiedrības uzvedība ir saprotama

Pamatā jau tas ir tīri cilvēcīgi dalīt dzīvi noteiktās kategorijās: labais - ļaunais, skaistais - neglītais, svešais - savējais, pareizais - nepareizais, vērtīgais - nenozīmīgais utt. Īpaši izteikta šāda dalīšana ir attiecībā uz to, kas mums ir nezināms, neizzināts un nepazīstams. Mums ir bailes no svešā un nezināmā. Svešajā un nezināmajā mēs redzam draudus sev, jo tas ir kaut kas atšķirīgs, nesaprotams. Turpretī, mēs jūtamies pasargāti sev ierastajā, vidē, kur apkārt ir pazīstami cilvēki – ģimene, kaimiņi, draugi, kolēģi – savējie un ierastā vide. Pārējais, kas šajā vidē ienāk ir „svešais”, tas no kā cilvēks cenšas norobežoties, uzskatot, ka tas ir nederīgs un varētu pat sagādāt briesmas un problēmas. Un šis „svešais” Latvijā ir arī moderna un efektīva cūkkopība un ārvalstnieki, kas paši par sevi jau ir svešinieki un ienes lietas, darbības, kas ir svešas, nezināmas, neizprotamas plašākai Latvijas sabiedrībai.

Cūkkopības nozarē attīstītajās valstīs nemitīgi daudzu gadu desmitu garumā ir veikti un joprojām norit zinātniskie pētījumi lopu ciltsdarbā, labturības apstākļu izpētē, barošanas metodēs, ietekmes uz vidi izpētē un tehnoloģiju attīstībā, lai mazinātu ietekmi uz vidi un iedzīvotājiem. Ir gan labā, gan sliktā prakse, kuru vērtējot un analizējot rodas un pilnveidojas likumdošana, tehnoloģijas un zinātne.

Mūsu valstī šīs zināšanas ir diezgan svešas, tādēļ cilvēciski ir saprotamas iedzīvotāju bažas no jaudīgiem cūkkopības kompleksiem, jo viss, kas ir svešs un nepazīstams rada bailes. Turklāt, mediju līdzšinējā nekritiskā un neanalītiskā pieeja līdz šim virzītajiem projektiem, kā arī atsevišķu uzņēmēju dažkārt nenovīdīgā prakse un veco padomju laiku kompleksu pieredze ir uzaudzējusi labu slāni sakaitētu pieņēmumu un stereotipu.

Tomēr, mēs nevaram turpināt bloķēt šīs nozares attīstību, tādēļ, ka mūs māc bailes un tādēļ, ka mums šķiet, ka būs tā vai šitā. Mēs dzīvojam tiesiskā valstī un mūsu normatīvā bāze ir saskaņota ar Eiropas Savienības direktīvām un regulām, tādēļ nav nekāda pamata argumentiem, ka pie mums var darīt to, ko nevar citur. Viss, kas mūsu valstī īsti nedarbojas vai ko mēs nezinām ir mūsu pašu ziņā – valsts un pašvaldības pārvalžu, uzņēmēju un iedzīvotāju ziņā. Mēs nevaram liegt attīstīties projektiem un nozarei, tādēļ, ka plašākai sabiedrībai ir neticība mūsu valsts pārvaldes un kontroles institūcijām, neticība līdzcilvēkiem, jo īpaši „svešiniekiem”.

Mūsu valstī ir vajadzīga ražošana, tai skaitā lauksaimnieciskā ražošana. Piemēram, tai pašā Dānijā cūkkopībā un ar to saistītajās nozarēs tiek nodarbināti apmēram 60’000 iedzīvotāju un cūkkopības produkcija ir viena no vadošajām valsts eksporta nozarēm, sastādot 5.3 % no valsts kopējiem eksporta apjomiem, tādejādi veidojot vienu no tautsaimniecības stūrakmeņiem. Arī mums Latvijā ir vajadzīga spēcīga ražošana, kurā piemērojami mūsu valsts resursi. Mūsu valsts lielākais resurss ir vēl joprojām salīdzinoši maz apstrādātas lauksaimniecības zemju platības un meži. Arī Latvijā cūkkopība var kļūt par eksportspējīgu nozari. Es neticu, ka mēs vispārēju tautas labklājību sasniegsim tikai ar lauku tūrismu - šķiļot uguni no dižakmeņiem un graužot ozolzīles pie dižozoliem. Bet šīs lietas spēj pastāvēt līdzās, ja ir atvērta un konstruktīva pieeja un vēlme risināt jūtīgus jautājumus.



Varas institūcijām jāuzņemas atbildība un rīcības koordinēšana

Valsts un pašvaldību pārvaldēm ir jāveic „atbildīga vecāka” funkcija pieņemot tālredzīgus, objektīvus lēmumus „sava bērna” nākotnes labklājības vārdā.


Valsts un pašvaldību institūciju ierēdņiem un likumdevējam būtu kopīgiem spēkiem kā atbildīgam vecākam jāuzņemas lēmumu pieņemšana sava bērna – tautas - nākotnes labklājības vārdā. Mēs vecāki parasti neatstājam bērnam neierobežotu izvēli ēst vai neēst. Ja bērns atsakās ēst, mēs meklējam veidu, kā pārliecināt šo bērnu par to, ka viņam ir vajadzīgs ēdiens, lai dzīvotu. Arī, kad bērns ir slims un mēs kā vecāki paši nezinām, kā viņu ārstēt, mēs vēršamies pie speciālista/eksperta – ārsta – pēc padoma, pēc zināšanām. Un, ja bērns spītīgi atsakās dzert zāles, jo tās ir rūgtas, parasti mēs vecāki cenšamies bērnam izskaidrot, kādēļ šīs zāles viņam būtu jādzer un, ja tās ir pārāk rūgtas, mēs meklējam risinājumus, kā mazināt rūgtumu – pieliekot piemēram cukuru vai medu. Bet mēs neatstājam šādus un līdzīgus lēmumus bērnu ziņā.



Līdzīga atbildīga pieeja būtu piemērojama cūkkopības nozares sakaitēto jautājumu risināšanā, jo šī ir nozare, kas reģionos var ienest reālas un ievērojamas investīcijas, radīt reālas darba vietas.



Tomēr, lai realizētu šīs iespējas, nozares regulējumam un procesu virzībai ir jābūt skaidrai, paredzamai un caurskatāmai. Nepieļaujama ir situācija, kad izpildot visas valsts normatīvos noteiktās prasības, projektu ieceres var tikt bloķētas sabiedrības atsevišķu pārstāvju uzskatu un pašpārvaldes vājas lemt spējas dēļ.



Valsts un pašvaldību atbildīgajām institūcijām būtu jāapzinās un jāuzņemas „atbildīgā vecāka” loma un efektīvi koordinējot darbu starpinstitucionālā līmenī, piesaistot uzņēmējus un nozares ekspertus, jārisina šādi jautājumi:

1) jāapgūst zināšanas un citu valstu pieredze gan par nozares attīstības tendencēm, gan nozares ieguldījumu tautsaimniecībā, gan iespējamām ietekmēm uz dabu un sabiedrību, gan attiecīgu tehnoloģiju attīstību šādu ietekmju mazināšanai, gan veiksmīgu un neveiksmīgu praksi un piemērotiem risinājumiem, lai spētu objektīvi un konstruktīvi vērtēt projektu ieceres, tām nosakāmos noteikumus un sniegt sabiedrībai neatkarīgu, objektīvu viedokli un zināšanas;

2) tā kā šīs nozares projektu izvērtēšanai nepieciešamas ļoti specifiskas zināšanas, kuru objektīvi nav nedz vietējo pašvaldību līmenī, nedz plašākā sabiedrībā, tad gala lēmējvara par šāda tipa ražošanas projektu akceptēšanu vai noraidīšanu būtu jānodod attiecīgi kompetentai institūcijai, resp., ja no šādas kompetentas institūcijas, kas cita starpā procesa laikā ir izskatījusi un izvērtējusi gan pašvaldības, gan tās iedzīvotāju bažas, ieteikumus un pretenzijas, gala rezultātā ir saņemts atzinums ar noteiktiem obligāti pildāmajiem nosacījumiem par konkrēto ieceri un tajā paredzētajiem pasākumiem un tehnoloģijām, tad pašvaldībai vairs nebūtu nedz jāuzņemas, nedz jāuzliek slogs atkal vērtēt un lemt par ieceres būtību kā tādu;

3) jānovērš jebkādi subjektīvie kavēkļi institucionālā līmenī un nepieciešamības gadījumā jāizstrādā papildus uz zināšanām balstīti objektīvie kritēriji, piemēram,

o nozares objektu vietu izvēlei nosakot minimālos attālumus līdz apdzīvotām vietām, īpaši aizsargājamiem dabas objektiem, ūdenstecēm un tilpnēm u.tml.;

o nosakot konkrētu kārtību un objektīvus kritērijus, kā vērtējami sabiedrības viedokļi, t.sk., uzliekot sabiedrības viedokļa paudējiem atbildību pamatot savas bažas un pretenzijas ar objektīviem datiem un materiāliem u.c.;

o nodrošinot, ka atbildīgajās institūcijās sabiedrības viedokļa izpēte tiek veikta, izmantojot zinātniski korektas aptaujas un datu interpretācijas metodes, lai gūtu objektīvus, reprezentatīvus pētījuma datus (ierēdņu apmācība pētījumu metodoloģijā);

o nosakot un piemērojot nopietnas soda sankcijas pret uzņēmējiem, kas pārkāpj vai nevīžīgi izturas pret normatīvo aktu prasībām attiecīgajai ražošanai, tādejādi vairojot sabiedrības uzticību kontroles institūcijām un uzņēmēju disciplīnu ražošanai noteikto noteikumu izpildē;

4) novērst pašvaldību patvaļīgo praksi izmantot teritoriālos plānus, kā līdzekli, kādas konkrētas ražošanas – piem. cūkkopības/lopkopības - aizliegšanai/bloķēšanai nosakot diskriminējošus nosacījumus teritorijas plānos, kas ir pretrunā ar valsts normatīvo aktu noteikumiem; šis ierosinājums nav vērsts uz pašvaldības autonomās varas ierobežošanu, bet gan uz šīs autonomās varas izmantošanas samērīgumu un tiesiskumu attiecībā pret valsts kopējo politiku un normatīvo bāzi;

5) mērķtiecīgi strādāt, pirmkārt, pie valsts un pašvaldības ierēdņu zināšanu un informētības vairošanas un, otrkārt, iedzīvotāju zināšanu un informētības vairošanas , tādejādi mazinot bailes no svešā un nezināmā, kas savukārt mazinātu pašreizējo ksenofobisko attieksmi un rīcību nesamērīgi kavējot vienas atsevišķas ražošanas nozares attīstību;

6) uzņemties reālu atbildību par savu lēmumu ietekmi uz valsts kopējo tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju nākotnes labklājību, nevis slēpties aiz dažādiem formāliem procesiem un bailēs no nepopulāru lēmumu pieņemšanas „nogrūst” jūtīgu lēmumu pieņemšanu uz jau tā noslogoto tiesu sistēmu, tādā veidā nelietderīgi tērējot gan valsts, gan pašvaldību, gan nodokļu maksātāju, gan uzņēmēju naudu un laika resursus. Turklāt, tādejādi tiek radīts investīcijām nelabvēlīgs valsts tēls, kas ir absolūti pretēji vispārējam uzstādījumam, ka Latvija ir investīcijām atvērta un labvēlīga valsts.



Informācijai:

1) Laikā no 2004.gada līdz šodienai ir nobloķētas/kavētas vismaz 40,5 milj. LVLinvestīcijas tiešajā ražošanā – cūkkopībā – Latvijā;

2) Latvijas Cūkaudzētāju Asociācijas vadītājs Varis Sīmanis Latvijas Valsts Televīzijas raidījumā „Atklātā ceturtdiena” 18.martā 2010 norādīja, ka 1 nobarotā cūka Latvijas budžetam ienes apm. 20 LVL nodokļos, tātad pēc pielikumā doto datu provizoriska aprēķina (nobarojamo cūku vietu skaits x 4 cikli gadā – mirstības koeficients 5%) pašreiz tiek kavēti vismaz 8 milj. LVL nodokļu ieņēmumi.

3) [1 + 8 = 9] 1 darba vieta cūku fermā rada papildus 8 darba vietas saistītajās nozarēs kā graudkopībā, transportā, pārstrādes rūpniecībā, administrējošās organizācijās un - papildus - lielu skaitu darba vietu būvniecības fāzē, kas katram objektam ilgst apm. 1-3 gadus. Tātad pēc pielikumā doto datu provizoriska aprēķina pašreiz tiek kavēts tuvu pie 1000 jaunu darba vietu izveide valstī kopumā.

4) 1 nobarojamās cūkas izaudzēšanai ir vajadzīgi apm. 147 kg graudu gadā. Gada laikā var realizēt nepilnus 4 audzēšanas ciklus no 30-100 kg, tātad uz 1 nobarojamās cūkas vietu kompleksā gadā nepieciešami 575 kg graudu; Uz 1 vietu sivēnmātei ar sivēniem līdz 30 kg nepieciešams apm. 2042 kg graudu gadā. Tātad pēc pielikumā doto datu provizoriska aprēķina, vietējiem graudu audzētājiem tiek liegtas papildus graudu realizācijas iespējas vismaz 70’000 tonnu apmērā.

[1] Iedziļinoties skaitļos vairumā pašvaldību patiesībā aptaujās piedalās tikai apm. 2-10% no kopējā konkrētās pašvaldības iedzīvotāju skaita, kas parasti ir 2-5 aktīvu cilvēku ar specifiskām interesēm aģitācijas darbs, kurā cita starpā tiek iesaistīti arī bērni un cilvēki, kas nedzīvo kompleksa ietekmes apkaimē; pašvaldībās netiek veikts metodoloģiski korekts sociālo aptauju izpētes darbs;

Sagatavots pēc "Actus Q" informācijas.

Autors: 'Saimnieks LV'

{jcomments on}
Прочитано 10048 раз
Оцените материал
(0 голосов)
meatinfo

Единственный специализированный портал мясной отрасли в Латвии и странах Балтии.
По вопросам размещения рекламы или по другим вопросам на e-mail

Сайт: www.meatinfo.lv
Другие материалы в этой категории: « No Jorkšīras rukšiem top Vaiņodes bekons Откорм свиней »
Авторизуйтесь, чтобы получить возможность оставлять комментарии

Каталог

Каталог оборудования RISCO

Каталог

Вакуумные шприцы-наполнители нового поколения

Новый каталог фирмы RISCO