Sat10202018

Last update09:18:21

Новости Латвийский мясной рынок Cūkkopības nozare Latvijā var bankrotēt
Пятница, 29 Февраля 2008 02:00

Cūkkopības nozare Latvijā var bankrotēt

Автор 
Latvijas cūkkopji brīdina valdību par krīzi un sauc pēc palīdzības. Pēc LBL informācijas, sarunā par situāciju nozarē izvaicā Latvijas Cūku audzētāju asociācijas (LCAA) direktoru Vari Sīmani.
Varis Simanis

Kādi, vērtējot skaitļos, ir Latvijas cūkkopības nozares pašreizējie mērogi un attīstības tendences?

 

Cūkkopības asociācijā ir apvienojušās 68 saimniecības, kas apsaimnieko 2/3 no valstī audzējamo cūku ganāmpulka. Latvijā lielākais cūkkopības komplekss ir Jēkabpils rajona Miķelānos – 30 tūkstoši cūku. Otrajā vietā pēc lieluma ir Druvas Unguri Saldus rajonā, bet trešajā – Ulbrokas komplekss.

 

2006. gada vidū Latvijā bija 450 000 cūku, bet 2007. gada 1. decembrī – vairs tikai 355 000.

 

Diemžēl Latvijā cūkkopības nozare nespēj saņemties un tuvoties citu valstu ražošanas apjomiem. 2006.gada vidū Latvijā bija 450 tūkstoši cūku, bet uz 2007. gada 1. decembri – tikai 355 tūkstoši. Nozares sabrukuma dinamika ir ļoti strauja. Ir, piemēram, uzņēmumi pat ar 3000 cūkām, kuri pašlikvidējas – dzīvnieki tiek izkauti un zem pašizmaksas atdoti tirgum, personāls tiek atlaists un izklīst. Atjaunošanās izredžu latviešu kapitāla rokās – nekādu.

 

Kādi, jūsuprāt, ir konkrētie iemesli, kas situāciju liek vērtēt kā nozarei draudīgu?

Cūku audzētāju asociācijas (LCAA) direktors Varis Sīmanis

 

Galvenais krīzes iemesls – ES institūciju ierēdņi, pieņemot lēmumus, nav domājuši stratēģiski. ES subsidē graudu audzēšanu atjaunojamo energoresursu jeb bioetanola ražošanai (arī ārpus ES to ražo no graudiem).

 

Latvijā graudaugu raža pēdējā sezonā padevās teicami, turpretī daudzviet Eiropā dabas apstākļu dēļ (plūdi un sausums) ražas bija daudz mazākas par plānotajām. Kukurūzas raža ASV, Kanādā un graudaugu raža Austrālijā tika iegūta aptuveni par 10% mazāka. Līdz tam pasaulē graudaugu rezerve bija aptuveni 11 miljardi tonnu, tagad ir nulle. Tas pasaules tirgos izraisīja strauju graudu cenu lēcienu. Ja būs vēl viens neražas gads, var sākties bads un politiskas krīzes.

 

Latvijā par lopbarību kļūst izbrāķētie pārtikas graudi, taču ir bijušas situācijas, kad cūku barībai tiek ņemti jebkuri graudi, lai tik tie vispār būtu.

 

Divos pēdējos gados graudu cenas ir turpat trīskāršojušās! Cūkgaļas cenas praktiski nav kāpušas. Sarēķinot kopā visus nodokļus, kas saimniecībās tiek samaksāti (izņemot peļņas nodokli), un izdalot tos ar cūku skaitu, cik saimniecība nodod gada laikā, iznāk 20–22 lati nodokļu uz vienu nokaujamo cūku. Proti, ¼ cūkas pārdošanas cenā ir nodokļi. Ja cena par 100 kg cūku ir Ls 80, tad no tiem zemnieks saņem tikai Ls 60.

 

Sarēķinot kopā visus nodokļus, iznāk 20–22 lati nodokļu uz vienu cūku. Vienu ceturto daļu cūkas pārdošanas cenas sastāda nodokļi. Ja 100 kg smagas cūkas cena ir Ls 80, zemnieks no tiem saņem tikai Ls 60.

 

Ja labākajos laikos audzētāji spēja iegūt 3% peļņu, tas jau skaitījās labi. Taču šāds peļņas līmenis neveicina attīstību. No pagājušā gada oktobra nozare strādā ar zaudējumiem. Ja veikalu ķēdes pieņem pārdošanā gaļu, tās sev pārdošanas cenā automātiski iekļauj 25% peļņu. Dānijā, piemēram, cūku audzētāji nodod savas cūkas kautuvēm, kurās viņiem pieder pajas un nav pretrunu ar pārstrādātājiem. Cūkas tiek nodotas pārstrādei praktiski par pašizmaksu, bet gada beigās kautuvēs tiek apkopoti rezultāti un audzētājiem tiek izmaksāta ievērojama peļņas daļa – Latvijā tā nav. Tāpēc vēstulē Zemkopības ministrijai LCAA lūdza vienreizēju finansiālo atbalstu 4 miljonu latu apmērā sivēnmāšu ganāmpulku saglabāšanai – tas ir, 135 lati par vienu sivēnmāti. Pagaidām pozitīvas atbildes nav un nozare turpina sabrukt.

 

Varbūt jūs dramatizējat situāciju, lai iegūtu kārtējo valdības finansiālo atbalstu? Šī nav pirmā saspringtā situācija nozarē.

 

Pirmā lielā cūkkopības krīze valstī tika mākslīgi radīta 1998. gadā, kad Latvijas lielāko gaļas kombinātu Rīgas Miesnieks pārdeva igauņiem (faktiski – somiem) un tas drīzumā slēdza savu kautuvi – lielāko valstī.

 

Lielai daļai audzētāju bija līgumi ar šo kautuvi par cūku pieņemšanu pārstrādē, bet pēkšņi viss tika voluntāri apturēts, izraisot krīzi nozarē. Oficiālā motivācija – Igaunijā tikšot ražoti sivēni, bet Latvijā tos nobarošot.

 

Faktiski krīzes radītāju mērķis bija uzpirkt vietējās cūku fermas par sviestmaizi. Cūkas fiziski nebija kur likt, bija reāli nozares bankrota draudi. Mēģinājumi veidot pašiem savu kautuvi asociācijas ietvaros bija nesekmīgi viedokļu dažādības dēļ, neizdevās divi pirkšanas mēģinājumi.

 

Tagad situācija ir vēl smagāka, jo pat tiem audzētājiem, kuri paši izaudzē graudus, ir nesaimnieciski tos atdot cūkām, jo tās tikai nes zaudējumus. Angļu fermeri graudu cenu dēļ bija spiesti izkaut pat grūsnas sivēnmātes, tas nozīmē, ka Vecajā Eiropā arī neklājas labi.

 

Jāņem vērā, ka cūkkopībā 70% no izmaksām sastāda graudu barība – kvieši, mieži. Cūkgaļai cenas tirgū nav pieaugušas ne par matu. Līdz ar to zaudējumi ir acīmredzami kritiski.

 

Neko pārmest zemniekam nevaram, tas ir lieliski, ka viņam tik labi maksā par graudiem (daļa no šīs naudas gan nonāk pārpircēju rokās) un viņš var nopelnīt kaut daļu no tā, cik nopelna Vecajā Eiropā. Visā ES valstīs cūkas šobrīd tiek izkautas, tādēļ gaļas tirgus ir ļoti pārslogots un cenas zemas. Pagājušās nedēļas cenas, piemēram, vācu ražotajai cūkgaļai, kuru ieved Latvijā, bija 1,10 lati par kilogramu, poļu – 0,98 lati par kilogramu. Dzīvsvarā pārdošanas cena Latvijā bija 80–81 santīms par kilogramu, bija dažas retas saimniecības, kas spēja pārdot par 86 santīmiem kilogramā.

 

Pie pašreizējām graudu cenām cūkgaļas iepirkšanas cenai vajadzētu būt mazākais viens lats par kilogramu. Tad ražotājs vismaz atgūtu jau pieminēto 3% peļņu, kas nav nekas dižs. Toties tagad ir tikai zaudējumi. Ja šoreiz nozare nonāks līdz totālai cūku izkaušanai, atjaunošanās iespējas var nebūt vispār – ražotāji bankrotēs, aizies plašs kredītu maksātnespējas vilnis, darbinieki būs bezdarbnieki, un tas viss Latvijas laukos, kur jau tā iet slikti. Ja jau mums nevajadzēja saglabāt savu cukura ražošanas nozari, tad tikpat vieglprātīgi mēs acīmredzot spējam iznīcināt arī cūkkopību.

 

Ja reiz kaimiņu kapitāls likvidēja kautuvi Rīgā, vai asociācija nav mēģinājusi uzbūvēt kautuvi savām vajadzībām citā vietā?

 

Bija divi mēģinājumi šo būvi saskaņot un sākt, taču tie apstājās, un ne jau ārēju spēku dēļ. Pirmkārt, pašreizējā peļņas daļa ir tik maza, ka brīvu līdzekļu faktiski nevienam nav, otrkārt, šai idejai ir vajadzīgs spēcīgs motors, bīdītājs jeb personība un zinoši kadri ap viņu, kuri izprot procesus, tehnoloģijas un spēj izveidot progresīvu, modernu ražotni. Turklāt šim cilvēkam jābūt arī principiāli godīgam. Tā, ziniet, ir problēma. Un ne jau tukšā vietā kautuvi nometīsi – jābūt apmācītiem speciālistiem, kas tajā strādās!

 

Ir arī laba pieredze, piemēram, Viesuļu kautuvē Zasā. No turienes topošie darbinieki tiek sūtīti apmācību praksē uz ārzemēm, viņiem šeit tiek maksāta alga un arī tur droši vien kāda daļa kā mācekļiem.

 

Rodas sajūta, ka ES mūsu cūkaudzētājiem nodara tikai sliktu... Pēc neoficiālas informācijas, kredītus graudu iepirkšanai Eiropas valstu uzņēmumi iegūst ar apmēram 4% likmi. Latvijas cūku audzētājiem ir 9% likme uz sešiem mēnešiem vai 13% likme uz trim mēnešiem, tāpēc šeit nepastāv vienlīdzīga konkurence.

 

Graudu augsto cenu dēļ graudus ir izdevīgāk pārdot, nevis izbarot cūkām. No tā var secināt, ka būtu vēlams straujš cenu paaugstinājums cūku iepirkuma cenai un cūkgaļas izstrādājumiem veikalos. Diemžēl praktiski tas tā nenotiks, jo graudu cenas kāpums ir radījis pastiprinātu cūku izkaušanu kaimiņvalstīs un cūkgaļas pieplūdumu Latvijā par dempinga cenām, vēl vairāk saasinot situāciju cūkkopībā.

 

Pagājušā gada 30. novembrī stājās spēkā Eiropas regula Nr. 1410/2007 par eksporta subsīdijām cūkgaļai – tas var kļūt par galīgo nozares iznīcināšanas spriedumu, jo vēl vairāk palielina nevienlīdzību jauno un veco Eiropas valstu starpā. Vecajām valstīm ir sen noregulēts eksports un eksporta partneri, jaunās ES valstis tagad arī mēģina iespraukties šajā procesā, bet tas ir ilgāka laika jautājums.

 

Vai, analizējot ES regulas un normatīvos aktus, nerodas sajūta par konkrētu valstu lobēšanu?

 

Ir tāda ES regula Nr.1857/2006, ka uzņēmumu drīkst pārvietot (likvidēt vienā vietā, lai uzceltu citā) – par to 100% izdevumus sedz katra valsts pati. Dāņi šo iespēju lieto ļoti plaši, jo valsts ir ļoti bagāta. Viņi atbalsta pārvietošanu – kaut vai uz Latviju, jo Latvija jau tagad ir ES dalībvalsts. Visi izdevumi tiek segti, ienāk liela nauda arī par Dānijā pārdoto zemi (šobrīd aptuveni 28 000 EUR/ha).

 

Ar tādām naudām pie mums var nopirkt izbijušu kolhozu. Un tas arī tiek darīts – formalitātei nopērk saimniecību ar vienu cūku un uzsāk tās rekonstrukciju par ES naudu. Viss šis lielais pasākums dānim pašam neizmaksā neko, bet viņš ir šeit. Pēdējais, ko dāņi nopirkuši, ir viss izbijušais Dzelzavas kolhozs. Sacēlās skandāls par pagasta ūdensapgādes torni un urbumu, kas atradās nopirktajā teritorijā. Dāņi neko negribēja zināt, jo līgumā nav bijis atrunu par apgrūtinājumu, un piespieda pagastu par apmēram Ls 75 000 to zemīti atpirkt. Ārzemju fermām pārsvarā ir milzu platības graudaugu audzēšanai.

 

Jautājums – kam šodien īsti pieder tā veiksmīgā graudaugu raža un kur paliek peļņa? Bet peļņa pārsvarā tiek izvesta no Latvijas. Tā ir tāda pati kolonizācija, kā pirms gadsimtiem ar zobenu, kad latviešu zemnieks strādāja pakļauts, tikai tagad zobena vietā – milzu naudas maiss.

 

Droši vien joprojām reālas ir situācijas, kad nezināms gaļas īpašnieks to bez papīriem piedāvā pārstrādātājiem?

 

Ļoti iespējams. Reiz, kad Latvija vēl nebija iestājusies ES, notika tā saucamā kontrabandas apkarošana.  Kā jau tas pie mums notiek, iestādes neko nevarēja izdarīt – nevienu nevarēja noķert, kaut gan kontrabanda noteikti bija. Pats savām acīm esmu redzējis pēdas uz robežas. Pāri izraktajiem robežas grāvjiem pa pārliktām brusām bija braukuši furgoni.

 

Tagad robežu problēma vispār nepastāv, tagad jebkurš lauku ceļš pāri robežai ir brīvi izbraucams. Jājautā, vai vispār kāds gribēja toreiz un vai šodien grib kontrolēt, ir vai nav gaļas kontrabanda (tagad gan jāmaina formulējums „nelikumīgas izcelsmes gaļa”, jo robeža vairs praktiski nepastāv).

Vai vispār kāds gribēja kontrolēt toreiz un vai grib šodien - ir vai nav nelegālas izcelsmes gaļa?

 

Kad pirms gadiem atklājās skaļākais kontrabandas tracis Mangaļsalas noliktavās, toreiz izmeklēšanas pavedieni atnāca no Vācijas, ne jau no Latvijas iestādēm. Vācieši pieķēra shēmotājus, kuri turp veda cigaretes, bet šurp – gaļu. Bažās par starptautisku skandālu arī mūsu pusē tika pieliktas pūles, un šīs puses vainīgos pieķēra. Gaļu no Mangaļiem pārveda uz saldētavu Mārupē, un sākās dīvaina aģitācija par to, ka gaļas krājumi esot jāizdala skolām, slimnīcām, pansionātiem, bet tirgus izkropļojums tādā gadījumā paliktu, kāda starpība tādā gadījumā – kontrabanda tika noķerta vai netika...

 

Nācās aicināt valsts iestādes un sabiedrību to nepieļaut, lai negrautu iekšējo tirgu. Kamēr tika risināti juridiskie jautājumi, daļai gaļas realizācijas termiņi jau bija beigušies.

 

Protams, desās šo gaļu varēja mierīgi palaist, un acīmredzot bija tādi cilvēki un tādi spēki, kuri to arī gribēja izdarīt. Asociācija vērīgi sekoja gaļas likvidācijas procesiem – speciāli algoti darbinieki no cūkkopju vidus pārbaudīja iekraušanas apjomus un zīmogus Mārupē un pēc tam – saņemto kravu Valmierā, kur bija iekārtas gaļas iznīcināšanai. Tāpēc, ja arī desās nokļuva daži procenti no konfiscētās gaļas apjoma, tad tikai tik, cik varēja izmanīties aizstiept, nevis aizvest.

 

Vai visas valstis ir tik pasīvas savu zemnieku vai vismaz tirgus aizsardzībā?

 

Krievi poļiem aizliedza ievest viņu cūkgaļu tās zemās kvalitātes dēļ, jo poļi to nespēj garantēt. Daļa kravu normāla, bet daļa tāda, ka nevar saprast, ko ar tādu iesākt, – cūkas pāraudzētas, ar milzu speķi. Poļiem kopš pirmskara laikiem tradicionāli ir tikai sīksaimniecības, pārsvarā 6–10 ha, jo kolhozu sistēmas ar lielām audzētavām nebija. Šī sadrumstalotība nāk par sliktu gaļas kvalitātei.

 

Kaut gan ES poļiem aizliedza ieviest privāto uzglabāšanu, viņi to ieviesa tik un tā. Kāda nu kuram tā saldētava...

 

Rezultātā tehnoloģiskie procesi sasaldēšanā netiek ievēroti, gaļa pat bija pelēkā krāsā. Protams, ja tādu iebāž desās, pieliek krāsvielas, tad jau to neviens pircējs neredz – lūdzu, ēdiet. Drūmi. Tāda ir poļu ražotāju reputācija.

 

Kopš padomju laikiem Krievija ir saglabājusi cietās robežas un stingru PVD, kas rūpīgi seko importētās gaļas kvalitātei. Krievija var to atļauties kā pašpietiekama, milzīga valsts. Latvijai šāds variants ir pilnīgi neiespējams. Ko darīt mums?

 

Būtu vēlams straujš cenu paaugstinājums cūku iepirkuma cenai. Diemžēl praktiski tas tā nenotiks, jo graudu cenas kāpums radījis pastiprinātu cūku izkaušanu kaimiņvalstīs un cūkgaļas pieplūdumu Latvijā par dempinga cenām, vēl vairāk saasinot situāciju cūkkopībā.

Autors: 'LBL, Jānis Rimšāns'

{jcomments on}


Прочитано 8672 раз
Оцените материал
(0 голосов)
meatinfo

Единственный специализированный портал мясной отрасли в Латвии и странах Балтии.
По вопросам размещения рекламы или по другим вопросам на e-mail

Сайт: www.meatinfo.lv
Авторизуйтесь, чтобы получить возможность оставлять комментарии

Каталог

Каталог оборудования RISCO

Каталог

Вакуумные шприцы-наполнители нового поколения

Новый каталог фирмы RISCO