Sat09222018

Last update09:18:21

Ошибка
  • JFolder::create: Could not create directory
  • JFolder::create: Could not create directory
  • JFolder::create: Could not create directory
Понедельник, 03 Декабря 2007 00:00

Klukstošā megapole

Автор 
Lidmašīnā sēž trīs gaiļi. Lido pie čiksām uz Rīgu. Gluži kā briti pie mūsu tautumeitām. Pa iluminatoru viņi pēta Latvijas kontūru un cenšas saskatīt Ķekavu, jo tur augot labi audzinātas vistas. Tā ir reklāma, kas patlaban redzama televīzijā un ziņo par putnu fabrikas Ķekava produkciju.

Un kā nu nebūs vistas labi audzinātas, ja Ķekava to pieprot 40 gadu. Jubilejas reizē arī SestDiena dodas lūkot labi audzinātās. Kopumā vairāk nekā miljonu. Protams, ka vairāk par Ķekavas vēsturi, augošo apgrozījumu, eksportu un skaitļiem mani interesē tas, ko nevar izlasīt internetā. Kā vistas aug, ko ēd, kas viņas audzē un kā fabrikā izskatās.
Gribu zināt, kas ir tas, ko ielieku zilajā vai sarkanajā pārtikas grozā veikala gaļas nodaļā. Esam klāt. Ķekavas birojā jūtama padomju laika elpa - interjers veidots no koka kvadrātiņiem, izgaismotiem krāsainiem stikliņiem, pie sienas liela emblēma ar vistu. Tumšā koridora stūrī galda lampa met staru kūli uz sargu, kurš paceltām uzacīm risina krustvārdu mīklu. Ieraudzījis mūs, kungs labākajos gados pārmet skatienu pāri briļļu malai un pieceļas. Kas par glanci - tērpies uzvalkā un ar šlipsi! Pieļauju, ka tikpat solīds šis kungs bija arī pirms 40 gadiem, kad fabriku atklāja. Šo gadu laikā mainījušies gan īpašnieki, gan prezidenti, taču kopš 2004.gada vasaras Ķekavas kontrolpaketes īpašnieks ir SIA Kopfonds, un tā īpašnieki ir Oļegs Lūkins, Boriss Doļinskis, Aleksandrs Solomka, Ģirts Rungainis, Jānis Lielcepure un Juris Eizentāls. Patlaban Latvijas vistu fabriku vada igaunis Pēps Lass, kura iepriekšējā darbavieta bijusi Igaunijas putnu gaļas ražotājs Tallegg. Pēdējos trīs gados, pateicoties Pēpa darbam, Ķekava izķepurojusies un strādā bez zaudējumiem.

Viena no gidēm, kas mūs ar fotogrāfu vadā pa fabriku, ir Pārsla Dzirne, Ķekavas ražošanas departamenta direktore. Viņa fabrikā strādā 30 gadu. Viņa zina, kā labi audzināt vistas. Lai no cālēna izaugtu putns, kas gatavs pārstrādei un ēšanai, esot vajadzīgas 42 dienas. Kaut kādam stimulatoram tomēr jābūt, lai šitā uzblīstu?!

Latvju dzīves ritms taču bija iekārtots tā, ka cāļi piedzima pavasarī un tos skaitīja rudenī. Pārsla stāsta, ka ātrā augšana skaidrojama ar šķirni - gaļas putni masā pieņemas straujāk nekā dējējvistas. Vistu barība ir veģetāra, jo sastāv no saulespuķu spraukumiem, kas paliek pāri no eļļā izspiestām saulespuķu sēklām, sojas, kviešu graudiem, "un vēl garšvieliņas, tad sanāk tas, ko putns redz silē. Mazajiem bebīšiem smalkāks, vistām lielāks". Pārsla rāda divu veidu granulas. Visas sastāvdaļas importētas, izņemot graudus. Broilers jeb gaļas putns dienā apēd ap 150 gramiem, dējējvista apēstu kaut 250 gramu, taču tik daudz ēst viņai neļauj - lai neaudzē ķermeņa masu. Sak, citādi būs jāiet skriet krosiņš, lai kādam gailim patiktu. Bet kas tibiņām garšo vislabāk, ar ko palutina svētkos? "Nav nekā tāda, nav svētku," Pārsla nosaka. Saprotu, ka, viesojoties Ķekavā, man ar steigu jāatbrīvojas no bērnības pieredzes, kad vistas auga acu priekšā un, izdzirdējusi kukudē-kukudē, jozu pār pagalmu meklēt siena blāķī olas. Tas ir kas cits. Te ir fabrika. Nav vietas salīdzināšanai.

Pie malas arī ilustrēto enciklopēdiju Zīmes un simboli un Herdera vārdnīcu, kur vista ir aprakstīta kā plaši pazīstams mātišķās gādības un aizbildnieciskuma simbols, Āfrikā un Karību salās - dvēseļu pavadone un svētais putns. Kas to būtu domājis - vistām nav siekalu! Tāpēc viņām nemitīgi vajag ūdeni, ko uzdzert. "Cilvēks ēdienu samitrina mutē ar siekalām, vistām tas notiek guzā." Ak, guza! Tomēr ļaušos sentimentam. Vienmēr, kad manās lauku mājās tika kauta vista un omīte to tīrīja, liku pasaukt, kad šķērdīs guziņu. Mans tās bija kā brīnumlādes, ko filmās bērni attaisa un aizlido uz brīnumzemi: satiek mošķus, cīnās ar viņiem un iegūst pārdabiskas spējas. Manā brīnumlādē bija zeltīti graudi un dažādu krāsu mazi akmentiņi: spīdīgi sārti, balti kā sāls graudi, koši zaļi ozolzīļu gabaliņi. Kad guziņas saturu omīte izbēra, es devos guzu mazgāt. Tā bija dzeltena, mīksta un reljefa kā aukslējas mutē. Lieki piebilst, ka kaušana man nepatika, jo tad pašas radītajā dzīvnieku sarakstā nācās izsvītrot sētas iemītnieku un pievilkt krustiņu. Taču vistu ķūlīši man garšoja.

Joprojām cīnos ar šo duālo sajūtu - tik mīļš, tik mīļš, bet tik garšīgs, tik garšīgs. Ko darīt, ja dabā tā iekārtots, ka mazie brāļi nav tik stipri, lai apēstu mani, bet es viņus? ZILĀ GAISMA Uz kautuvi. Vispirms ar fotogrāfu aizpildām anketas, ka pēdējo diennakšu laikā mums nav bijusi saskare ar vistām. Pie cāļiem un vistām mēs nedodamies tāpēc, ka vienā dienā nedrīkst jaukt divus ciklus - augšanas un kaušanas ciklu. Pārsla skaidro, ka kautuve ir tehnoloģiskā cikla beigu punkts un, ja nu uz halāta vai matos no tās aizķeras kāds pa ceļam paķerts vīruss, aiznest to uz kūti ar 30 000 cāļu ir traģēdija. Ja Pārsla pēc kautuves apmeklējuma gribētu ieiet cāļu fermā, viņai būtu dušā jānomazgājas un jāpārģērbjas. Tāpat būtu jārīkojas, ja vispirms viņa būtu bijusi pie cāļiem un ietu uz kautuvi. Ķekavas lielākais pluss ir caurskatāmība - te ir viss cikls no olas līdz kūpinātavai.

Kad braucam garām ēkām, kurā atrodas inkubatori, Pārsla stāsta, ka dējējām pašām olas nav jāperē. Viņas padara savu darbu un atkal gaida gaiļus. Olas aizved uz inkubatoru. Vistas neaugot būros, bet brīvi pārvietojoties un lēkājot pa laktām. Vienā kvadrātmetrā mītot aptuveni 18 putnu. Tā kā vistas neredz saules gaismu, viņu sekstes ir rozā, ne koši sarkanas. Gaisma iedegas, kad to ieslēdz putnkopis. Tad arī gaiļi dziedot. "Skaļi gan," nosmej Pārsla. Gaiļi dzīvo savās ēkās, un ciemos pie vistām viņus ved. Viņiem patīk vizināties? "Putns pēc dabas ir krietni pastulbs, ar izteiktu stresa sindromu. Ja kaut kas nav tā, kā ierasts, viņš sastingst. Dari, ko gribi, - nekustēs, necīnīsies. Putni pat no šoka var nomirt." Nu, nemaz jau tik lēmētas viņas nav.

Tieši aklās un stulbās vistas pasakās spēj izdēt zelta olas. Kad esam garām 57 broileru mājām, nonākam pie kautuves. "Lieljaudas kautuve ar mazinātu stresa līmeni," precizē Jānis Innis, kurš putnu pārstrādes cehā par kautuves inženieri nostrādājis vairāk nekā 30 gadu. Kautuve atklāta nesen un esot krietni uzlabota. Tieši tāpēc birojs ir palicis padomju stilā un neremontēts, jo vispirms padomāts par putniem. Dezinficējam rokas, velkam ķiteļus un pienbaltus gumijas zābakus. Jānis stāsta, ka dienā tiek nokauts aptuveni 38 000 broileru. Gan viņi, gan viņas. Jānis rāda zaļus, pulsējošus ciparus kādā skaitītājā. Tur var redzēt nokauto vistu skaitu, kaušanas ātrumu, jaudu. Beidzot man kļūst neomulīgi. Vispirms vistas tiek atvestas kravas mašīnā izvietotās kastēs. Kad automašīna sagriež piekabi, gluži kā gāztu ārā smiltis vai graudus, kastes atveras un vistas no tām čupā izbirst un aizslīd uz telpu ar zilganu gaismu, kas viņas nomierinot. Pa gabalu izskatās pēc solārija gaismas. Laiciņu atslābinājušās, viņas aizslīd pa konveijeru.

Vistas ir pasīvas un retām spalvām. Pasīvas tāpēc, ka zilajā gaismā nomierinājušās. Retām spalvām tāpēc, ka tās vēl nav izaugušas, kā jau jaunputniem. No konveijera vistas aiz kājām uz līnijas sakarina trīs vīrieši. Vistas aizslīd ar galvu uz leju. Reti kurš putns spirinās, un es noticu, ka flegmatiskus viņus padarījusi zilā gaisma. Cerams, ka vistas ir tā "relaksējušās", ka iedomājas sevi sikspārņa tēlā. Nekāds Vistu dumpis te nespīd. "Tas humānais ir tas, ka mēs viņas pirms kaušanas bišķi apdullinām ar elektrību," Jānis stāsta, ka tālāk savu darbu veic Francijā un Nīderlandē ražoti rotējoši nazīši, karstais ūdens atbrīvo no spalvām, un drīz jau pa līniju slīd pliki putni. Virs lielas vannas, kur notek asinis. Tās rec un pieņem mākoņiem līdzīgas formas. Tikko kautās vistas vēl, drošs paliek drošs, pārbauda "galvenā efektoloģe" - ar asu rīku iedur kaklā. Ieraudzījusi mani, viņa skumji noplāta rokas, kā teikdama - te nu ir visa godība. Ko padarīsi, tāda ir dzīve. NON-STOP Citā telpā pārbauda, vai vistas ir kvalitatīvas. Efektoloģu ir teju desmit. Viena ir pati svarīgākā. Viņa apskata un aptausta nokautās vistas un to, kura šķiet nepiemērota pārstrādei, izmet. Man gan šķiet, ka tās dažas izmestās ir gana labas. Un kā vispār var zināt, kura laba?

Efektoloģe stāsta, ka viņa šo darbu darot 23 gadus un jau pa gabalu redzot, kas un kā. Galvenokārt kvalitāti viņa nosaka, izvērtējot vistas iekšējos orgānus. Un kādus brīnumus nācies redzēt? "Ir bijušas ar diviem dibeniem, ir ar trim kājām," viņa to izskaidro ar to, ka arī dabā nekad viss nav vesels un vienāds. Pēdējā hallē kā pa karuseļu kalniņiem aizslīd vistas, kas gatavas sadalīšanai un pārstrādei. Pa vienu līniju divatā, pa citu vienatnē. Kad noslīdējušas apli, gluži kā gatves dejā atkal satiekas un brauc pa divi. Plikas kā no veikalu vitrīnām. Vienādas jo vienādas. Vistu sadalīšana notiek automātiski: viens aparāts nošņikā spārniņus, cits pārcērt vistu uz pusēm vai atdala stilbus. Beigās uz līnijas karājas vien pakaļpuses. Pa ceļam redzamas vanniņas ar trijstūriem līdzīgām sirsniņām, tumšbrūnām aknām, rievotām guzām. "Agrāk mums bija desa ar sirds gabaliņiem," stāsta Pārsla. Dodamies uz kūpinātavu. Šis gads Ķekavai īpašs vēl ar kaut ko - aprit 20 gadu, kopš tapusi cāļu kūpinātava. Pirmā vieta PSRS, kur ne mājas apstākļos kūpināja vistas. Pārsla stāsta, ka ideja par kūpināšanu radusies sadzīvisku iemeslu dēļ. Fabrikas strādnieki, kuri netālu dzīvojuši un iekopuši dārziņus, iedomājušies, ka "vistu mums te navalam - pamēģinām kaut ko uztaisīt". Un uztaisīts ir labi daudz - cīsiņi ar krējuma garšu, kūpināts cālis, vistas rulete, vesels kūpināts cālis un vēl, un vēl. Gardi! Ēdu, it kā nebūtu redzējusi kautuvi! Latvieši gan ir kūtri vistas gaļas ēdāji - to patērē tikai aptuveni 18%. Vesels stāsts ir jaunās produkcijas iepazīšana.

Tad putnu fabrikā rīko degustācijas un potenciālo klientu iepazīstināšanu ar jaunumiem. Sabrauc tirgotāji, veikalnieki, Ķekava viņus izklaidē ar dejām, dziesmām un pārsteigumiem. Tomēr ir tādi, kam ballītes nevajag. Viņi zina, ka Ķekava ir labs zīmols, un gaļu vilto. Zagļus gadījies pieķert tirgū. "Vistas ir vairāk mainījušās pa šiem gadiem nekā cilvēki," nosaka Pārsla, aicināta atcerēties laiku, kad sāka strādāt fabrikā. "Kad pirmoreiz braucu šurp praksē, nezināju, kur tā Iecava. Izkāpu, protams, nepareizi - pie baznīcas. Man bija skaistas platformas kurpes, lija lietus, un es domāju - kā aiziešu tos kilometrus! Redz, atnācu," Pārsla pasmaida. Jānis smej, ka viņš arī uz fabriku atnācis kājām. Kad meklējis darbu, paziņa pastāstījis, ka uzcelta jauna fabrika. Darbiniekiem dodot dzīvokli, bērnudārzs esot netālu. "Kad nācu, viss ceļš bija apledojis. Mašīnas knapi kustēja, kur nu vēl kājām paiet. Tomēr atnācu, un projām iet nav gribējies. Šīs man ir otrās mājas," saka Jānis. Skaidrs, lieki vaicāt, vai viņiem nav žēl putnu, jo tas ir viņu darbs. Tā ir ražošana. Lūpu krāsa vai vista - nav atšķirības. Produkts ir produkts. Vien Ķekava nevar kā citi ražotāji atļauties visiem darbiniekiem garu atvaļinājumu. "Fabrika četrdesmit gadu strādā non-stop," saka Pārsla.

Pa šiem gadiem viņai, protams, daudz prieka sagādājis tas, ka putni aug labi, taču "visam pāri ir cilvēki. Vispriecīgāk ir būt kopā. Svētkos, dzimšanas dienās". Tuvākie ir pavisam drīz. Ziemassvētki. Kad mēs spīdīgu muti ēdīsim kūpinātas, brūnas vistiņas, Ķekavas darbinieki būs izrāvušies uz brīdi un aizbraukuši uz Latvijas Nacionālā teātra Ziemassvētku koncertu Mēness baltos sniega laukos.

SestDiena

Прочитано 9932 раз
Оцените материал
(0 голосов)
meatinfo

Единственный специализированный портал мясной отрасли в Латвии и странах Балтии.
По вопросам размещения рекламы или по другим вопросам на e-mail

Сайт: www.meatinfo.lv Эл. почта Этот e-mail адрес защищен от спам-ботов, для его просмотра у Вас должен быть включен Javascript
Авторизуйтесь, чтобы получить возможность оставлять комментарии

Каталог

Каталог оборудования RISCO

Каталог

Вакуумные шприцы-наполнители нового поколения

Новый каталог фирмы RISCO